Garspalvainais kollijs

Šķirnes standarts

Kollijs jeb skotu aitu suns ir viena no visvecākajām un skaistākajām šķirnēm, kādu Anglija ir dāvājusi suņu mīļotājiem. Starp daudzām suņu šķirnēm kolliji ir viena no retajām, kas piedzīvojusi tādas popularitātes svārstības.
Ir divu paveidu kolliji – gludspalvainie un garspalvainie. Garspalvainie kolliji bija gani, kas sargāja un aizstāvēja lopus ganībās, bet gludspalvainie dzina un apsargāja lopus, vedot tos uz tirgu. Abi kolliju paveidi attīstījās paralēli, taču gludspalvainie kolliji neguva tādu popularitāti kā garspalvainie.
Ja daudzu suņu šķirņu izcelsme ir zināma (kam un kad par godu tika nodēvēta šķirne), tad daudzu pasaules valstu kinologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par vārda “kollijs” izcelsmi.
1870. gadā kāda avīze atskaitē par Londonas suņu izstādi iepazīstina savus lasītājus ar kollijiem, nosaucot tos kā “highland sheepdog” – “augstkalnes aitu suns” – un arī “scotch colley” – “skotu kollijs”. P.H. Herminghauzs ikgadējos britu kinoloģijas kluba izdevumos atrada piezīmes par šķirnēm “sheep dog” un “scotch collies”. 1881. gadā parādās jau precīzs apzīmējums: “colleys, rough coales” – garspalvainais kollijs – un “colleys, smooth coales” – gludspalvainais kollijs. 18. gadsimta beigās šis vārds tika pārmantots jaunangļu valodā un pārtapa par “collie” – kollijs.
Rakstiskas liecības par šķirnes izcelsmi nav atrastas. Daži vēsturnieki uzskata, ka kolliju priekšteči tika ievesti Skotijā un Ziemeļanglijā pagājušās tūkstošgades vidū no Islandes. Citi apgalvo, ka senie kolliju priekšteči ieradušies kopā ar romiešu iekarotājiem vēl 500 gadus pirms mūsu ēras. Kā šķirne kolliji attīstījās Skotijā.
Daudzu gadsimtu gaitā Skotijas gani audzēja šos suņus, pielietojot tos dažādām vajadzībām – kā aitu suņus, kā sargsuņus un arī kā medību suņus. Kolliju darba spējas ir attīstītas gadsimtiem ilgi. Skarbais Skotijas kalnu klimats ir padarījis kollijus ļoti izturīgus, tādus, kuri viegli pārcieš jebkuras klimatiskās un sadzīves grūtības. Kollijiem ir izstrādājusies un nostiprinājusies smalka oža, lieliska redze un dzirde, kuru sekmē auss gliemežnīcas forma, kas augšpusē viegli noliekta, kad suns uzmanīgi ieklausās, un kura veido īpašu “skaņu kārbiņu”. Ar tās palīdzību ir dzirdamas pat ļoti attālas skaņas. Ganos attīstīta dzirde ir ļoti svarīga. Par to savulaik rakstījis Stoibls: “Neviens suns nav tik atkarīgs no dzirdes asuma un atbilstošās ausu formas kā kalnu kollijs. Kalnu valstībā jebkuros laika apstākļos kollijam ir jāatšķir saimnieka svilpiens no tāliem putnu kliedzieniem vai arī nomaldījušās jēra blējiens no dūdu skaņām tālumā.”
Ciešais kontakts ar cilvēkiem un sarežģītais darbs ar lopiem ir attīstījis kolliju apķērību un intelektu, kā arī paaugstinātu pienākuma apziņu. Šīs īpašības kolliji ir pierādījuši darbā, it kā apzinoties visu uz viņiem likto atbildību. Pateicoties savam neparastajam talantam, ganot un apsargājot lopus, kolliji ir iemantojuši lielu cieņu un autoritāti Skotijas ganu vidū. Kolliji kļuva par ģimenes locekļiem ar tādām pašām tiesībām kā tuvākie radinieki, un viņus kā ģimenes locekļus ņēma līdzi pat uz baznīcu.
Anglijā un Skotijā par kollijiem tika sacerētas leģendas, par viņiem runāja ar sajūsmu, apdziedāja senās sāgās un tautasdziesmās. Sākot ar 1800. gadu, daži kolliju īpašnieki sāk interesēties par šķirnes uzlabošanu.
Izstādē Birmingemā 1860. gadā tika demonstrēti gan sporta suņi, gan tie, kas pie šīs kategorijas nepiederēja. Šajā izstādē pirmo reizi tika demonstrēta aitu suņu klase. Ringā visi aitu suņi tika izstādīti kopā, to skaitā bija arī kolliji. Pamazām kolliju popularitāte pieauga, un izstādēs viņi tika pārstāvēti arvien kuplākā skaitā. Tā, piemēram, Birmingemas izstādē 1871. gadā piedalījās jau 17, bet 1875. gadā – 62 kolliji.
Tiek veidotas pirmās ciltsgrāmatas, kurās no sākuma tika ierakstīti visi aitu suņi, tostarp arī kolliji. Bet vēlāk parādās jau atsevišķas sadaļas – garspalvainie un gludspalvainie kolliji.
Amerikā populārāko kolliju īpašnieku vidū bija baņķieris Morgans un daži ASV prezidenti.
Liela šīs šķirnes cienītāja bija Anglijas karaliene Viktorija (1837. – 1901.), kura turēja kollijus Skotijas Balmorālas un Vindzoras pilīs. Pateicoties karalienei, kolliji kļuva vēl populārāki. Viņas favorīti bija baltie kolliji. Karalienes piemēram sekoja ASV p rezidenti, kuri turēja baltos kollijus Baltajā namā. Tagad Anglijā baltas krāsas kolliji tiek brāķēti.
Krievijas imperatora Nikolaja II galmā arī dzīvoja kolliji – Edinburgas hercoga dāvana. Ir saglabājusies cara Nikolaja un viņa dēla Alekseja foto kopā ar rudu kolliju Tleo, kurš pat piedalījās Krievijas suņu izstādēs. Caram Nikolajam II piederēja apmēram 12 tīrasiņu kolliji.
Turēt savā īpašumā izcilus kollijus, saņemt izstādēs augstus titulus un kopā ar tiem skaļu popularitāti – to prasīja labais tonis aristokrātiskajā sabiedrībā. Kolliji iekaroja pasauli ne tikai ar savu skaisto ārieni, bet arī ar lieliskām darba spējām, kuras viņi nebija pazaudējuši, kļūstot likteņa lutināti. Aitu suņu sacensībās kolliji nemainīgi bija līderi. Kolliji tika izmantoti arī kā policijas suņi Francijā un ASV (Ņujorkā). Vācijā viņi “dienēja” armijā. Skandināvijas valstīs vēl šobaltdien kollijus izmanto valsts robežu sardzē. Cariskā Krievija iepirka Anglijā 400 kollijus, kuri kļuva par suņiem-sanitāriem Krievu – japāņu kara laikā.
1938. gadā tika izdota lieliska angļu rakstnieka Ērika Naita grāmata “Lesija atgriežas mājās”. Šī grāmata ir pārtulkota daudzās pasaules valodās, tai skaitā arī latviešu. Pēc Otrā pasaules kara ASV tika nolemts uzņemt filmu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz šim brīdim kolliji nav zaudējuši savu popularitāti pasaulē. Viņi priecē mūs ar savu skaistumu, bet viņu rakstura īpašības izraisa apbrīnu katrā, kas vien kādreiz ir ar viņiem iepazinies.
Kollijs ir tipisks Eiropas aitu suņu grupas pārstāvis, viņš ir izturīgs, nenogurdināms, viegli audzināms. Ja pret kolliju izturas labi un draudzīgi, tad viņš darīs visu, kas vajadzīgs, un ne tikai pēc komandas, bet nolasot vēlmi no saimnieka acīm. Marija Kopfsteina raksta: “Kollijs ir suns ar lielu pašcieņu. Viņš vēlas, lai viņu uztvertu kā līdzvērtīgu un līdztiesīgu biedru. Paklausīgs kollijs var būt tikai un vienīgi brīvprātīgi. Ar labu no viņa var panākt daudz, ar ļaunu – pilnīgi neko”.
Tomass Brauns, viens no suņu rakstura pētniekiem, savā grāmatā “Mūsu draugs kollijs” raksta: “Viņš ir noderīgs un gudrs dzīvnieks – viens no pašiem miermīlīgākajiem, paklausīgākajiem un cēlākajiem suņu rases pārstāvjiem. Viņš vienmēr uztver sava saimnieka vēlmes, ātri un ar sajūsmu izpilda tās. Šķiet pat, ka viņam sagādā lielu baudu kalpot cilvēkam. Dabas radīts ar instinktīvu darba mīlestību, viņš nemēdz būt vairāk apmierināts kā tad, kad cenšas pielietot savus talantus cilvēka labā, vienmēr būdams tam uzticīgs. Kollijam ir ļoti labi attīstīta pienākuma apziņa un atbildības sajūta. Viņa apbrīnojamās spējas liecina par gandrīz cilvēcisko saprātu, protams, individuālu un neatkarīgu, bet tik un tā – spēcīgi izteiktu.”
Kādā no mūsdienu suņu enciklopēdijām ir teikts: “Kollijs – suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas, stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā veidā.”
Margareta Osborna raksta: “Kollijiem ir izteikti savs raksturs. Šķiet, ka kollijs ir pats uzticamākais no visiem suņiem, maigs, mīlošs, ar asu prātu, kas brīžiem šķiet cilvēcisks. Kollijiem telepātiskās spējas ir attīstītas daudz spēcīgāk nekā citām suņu šķirnēm. Kollijiem ir izteikta izpratne par labo un ļauno.”
Pret savas ģimenes locekļiem, kā arī mājdzīvniekiem, kollijs izturas ar lielu sapratni un mīlestību. Galvenais kollijam – miers un saticība ģimenē. Kollijs ir maigas dabas, viņš ir pats labākais draugs.
Džeimss Deglaits grāmatā “Kolliji” šādi raksturo šķirni: “Cēls, bruņiniecisks, izveicīgs, graciozs, ārēji mierīgs un pārliecināts, bet tajā pašā laikā pieticīgs, ar mierīgām un uzticīgām acīm, kurās atspoguļojas nopietnība.” Savukārt Rolands Džonss saka: “Tie, kuri meklē uzticamu, tīrīgu, skaistu un inteliģentu suni, labu biedru mājās un pastaigās, nenožēlos kollija izvēli, jo neizvēlēties kolliju – tas nozīmē neiepazīt daudzas lieliskas rakstura īpašības, kādas nepiemīt nevienai citai suņu šķirnei.” Kollijs pievērš sev uzmanību kā sevišķi skaists suns, vērīgs un aktīvs, bez jebkādas neproporcionalitātes ķermeņa daļās. Kollijs izskatās mierīgs un pašcieņas pilns. Viņa kustībām jābūt graciozām un maigām. Bagātīgs apmatojums kopā ar pareizas formas galvu un maigu acu izteiksmi padara kolliju par patīkamu un elegantu suni, kurš ar savu ārējo izskatu izraisa patiesu apbrīnu.

Materiāls pārpublicēts no Kolliju portāla - www.petnet.lv/kolliji.

Augums
Augstums skaustā: suņiem – 56-61 cm, kucēm – 51-56 cm. Svars: suņiem – 20-30 kg, kucēm – 18-25 kg.

Mūsu suņi

TOPAZAS

Dz.d. 15.12.2008/ sabulis

Tēvs: LT & BLR JCH RISING LIGHT HARDY DADDY

Māte: WITH LOVE FANTAZIJA

Īpašnieks: Māris Cinkmanis

Kontakti: tel: 25960949